Emociju un fiziskās veselības saikne
Onkoloģija nav tikai fiziska saslimšana – tas ir komplekss process, kurā ķermenis, prāts un dvēsele mijiedarbojas. Pēc psihosomatikas skatījuma, onkoloģiskas saslimšanas bieži saistītas ar dziļiem un ilgstošiem emocionāliem pārdzīvojumiem. Parasti tas nav viens notikums, bet uzkrāta pieredze – sāpes, zaudējumi, šoks, ko cilvēks nav spējis pieņemt, izjust līdz galam vai atlaist
Pētījumi, kas veikti specializētos psihosomatikas institūtos, uzrāda ciešu korelāciju starp smagu stresu un slimības attīstību. Novērots, ka 92% onkoloģijas gadījumu, aptuveni gada laikā, pirms diagnozes, cilvēka dzīvē ir bijis spēcīgs, psihi traumējošs notikums – darba zaudējums, finansiāla krīze, šķiršanās vai tuvinieka zaudējums.
Svarīgi saprast: tā nav cilvēka vaina. Neviens neizvēlas slimību apzināti. Stress ir neapzināta reakcija uz dzīves triecieniem, un dažreiz organisms šo emocionālo spriedzi sāk "izlādēt" caur fiziskiem procesiem un ne vienmēr mums izdodas ekaloģiski tikt gala ar stresu un dzīves situācijām. Tāpēc, meklējot slimības cēloņus, ieteicams analizēt notikumus savā dzīvē gada laikā pirms saslimšanas.
Biežākie iekšējie konflikti un to saikne ar orgāniem:Katram orgānam ir sava simboliskā valoda, kas palīdz saprast meklējamo cēloni:
Limfātiskā sistēma: Saistīta ar pašvērtējuma kritumu un sajūtu, ka nespējam sevi pasargāt.
Asinis (leikoze): Var norādīt uz ļoti dziļu eksistenciālu konfliktu vai dzīvesprieka zudumu dzimtas līmenī.
Plaušas: Bieži saistītas ar bailēm no nāves vai "gaisa trūkumu" (nespēju brīvi dzīvot savu dzīvi).
Āda: Robežu konflikts – sajūta, ka pasaule ir uzbrukusi vai pārkāpusi personīgo telpu.
Rīkle un kauli: Nespēja izteikt savu patiesību vai sajūta, ka dzīves pamats (struktūra) sabrūk.
Psihosomatikas un Jaunās vācu medicīnas (GNM) ietvaros metastāzes netiek uzskatītas par "klīstošām šūnām", bet gan par jauniem, sekundāriem konfliktiem, ko izraisījis pirmais šoks vai bailes no diagnozes.
Limfoma (limfātiskās sistēmas audzējs) psihosomatikā tiek skatīta kā ilgstošs un smags pašvērtējuma konflikts.
Galvenais konflikts: "Es neesmu pietiekami labs, lai izturētu šo cīņu."
Būtība: Atšķirībā no vienas metastāzes, limfoma bieži liecina par vispārēju, dziļu pašvērtības zudumu. Cilvēks jūtas tā, it kā viņa "aizsardzības mūri" būtu sabrukuši.
Biežākie iemesli:
Spēcīgas bailes un nepārliecinātība par savām spējām: Cilvēks ilgstoši atrodas situācijā, kurā jūtas vājāks par apkārtējiem vai apstākļiem.
Liela atbildības nasta: Sajūta, ka "man ir jātiek galā, bet es nevaru", kas noved pie iekšēja izsīkuma.
Zaudēta pašcieņa: Gadījumi, kad cilvēks jūtas pazemots (ģimenē, darbā vai sabiedrībā) un nespēj par sevi pastāvēt.
Metostāžu rašanās iemesli:
No psihosomatikas skatupunkta, metastāzes bieži rodas nevis no paša pirmā audzēja, bet gan no reakcijas uz diagnozi. Piemēram, uzzinot par krūts vēzi (rūpju konflikts), cilvēks nobīstas no nāves (plaušas) un sāk justies nederīgs (kauli).
Tāpēc terapijā ir tik svarīgi:
Noņemt bailes no diagnozes., atjaunot cilvēka pašcieņu, sniegt drošības sajūtu, ka viņš nav viens.
Tas palīdz apturēt jaunu konfliktu veidošanos un ļauj medicīnai efektīvāk strādāt ar fizisko ķermeni.
No bioloģiskā viedokļa, kad mēs piedzīvojam pašvērtējuma kritumu, attiecīgajā vietā (piemēram, kaulā vai limfmezglā) notiek audu "sarukšana" (mikroskopiski caurumiņi). Tiklīdz konflikts tiek atrisināts vai cilvēks sāk justies drošāk, organisms sāk šo vietu "remontēt" – tieši šajā atjaunošanās fāzē limfmezgls pietūkst un tajā sāk vairoties šūnas. Tradicionālā medicīna šo aktīvo atjaunošanās procesu bieži diagnosticē kā metastāzes vai limfomu.
Lūk, īss apraksts par to, ko simbolizē metastāzes konkrētos orgānos:
Limfmezgli: "Nepietiekamības" sajūta
Konflikts: Vieglāks pašvērtējuma kritums nekā kauliem.
Būtība: Limfa ir saistīta ar aizsardzību un pašcieņu. Metastāzes limfā parasti parādās, kad cilvēks jūtas "pietiekami nevarīgs" kādā dzīves jomā vai nespēj sevi aizstāvēt.
Par ko liecina: Lokāla pašvērtības samazināšanās atkarībā no atrašanās vietas (piemēram, paduses limfmezgli – saistība ar attiecībām vai rūpēm).
Metastāzes cirkšņa limfmezglos ( kāju augšpusē)
Cirkšņa zona psihosomatiski ir saistīta ar kustību, seksualitāti un pozīciju dzīvē.
Galvenais konflikts: "Nespēja virzīties uz priekšu" vai "Kustības aizliegums".
Emocionālie iemesli:
Sajūta, ka cilvēks nevar vai nedrīkst veikt kādu svarīgu "soli" dzīvē (piemēram, aiziet no attiecībām, mainīt darbu, pārcelties.
Seksualitātes vai partnerattiecību konflikts: Pašvērtējuma kritums saistībā ar savu pievilcību vai seksuālo funkciju (bieži parādās kā reakcija pēc prostatas, dzemdes vai urīnpūšļa operācijām).
Sajūta par "nepareizu virzienu": "Es eju tur, kur es negribu, bet esmu spiests to darīt."
Par ko tas liecina: Ķermenis caur limfmezgliem cirkšņos reaģē uz pārdzīvojumu, ka cilvēks ir zaudējis kontroli pār savu gaitu, virzību vai vīrišķo/sievišķo pašapziņu.
Psihosomatikas un Jaunās vācu medicīnas skatījumā limfātiskā sistēma ir cieši saistīta ar mūsu pašvērtējumu un spēju aizstāvēties. Limfa reaģē tad, kad cilvēks jūtas "nepietiekami labs", "bezspēcīgs" vai kad viņa pašcieņa ir tikusi aizskarta.
Plaušas: Eksistenciālas bailes
Konflikts: Bailes no nāves (mirstamības šoks), sajūta, ka laikam es neizdzīvošu...
Būtība: Kad cilvēks uzzina diagnozi "vēzis", viņu bieži pārņem panika un sajūta, ka "gaiss beidzas". Plaušu alveolas sāk pastiprināti strādāt (vairoties), lai it kā uzņemtu vairāk skābekļa izdzīvošanai.
Par ko liecina: Cilvēks jūtas tā, it kā viņam būtu atņemta iespēja elpot un dzīvot.
Aknas: "Eksistenciālais bads"
Konflikts: Bailes par izdzīvošanu materiālā līmenī (bada konflikts).
Būtība: Aknas atbild par resursu uzkrāšanu.
Ja cilvēks uzzinot par onkoloģijas diagnozi, nobīstās palikt bez naudas, nespēt uzturēt ģimeni slimības dēļ vai baidās, ka es tagad nevarēšu pastrādāt, ka "nebūs ko ēst" (tēlaini vai burtiski), aknas reaģē.
Par ko liecina: Dziļa nedrošība par rītdienu un bailes par fizisko resursu trūkumu.
Kauli: Pašvērtības sabrukums
Konflikts: Smags pašvērtējuma kritums (devalvācijas konflikts).
Būtība: Kauli ir mūsu karkass. Ja cilvēks slimības dēļ jūtas "nederīgs", "bezspēcīgs" vai "vairs nav tas, kas bija", organisms sāk noārdīt kaulaudus (osteolīze). Atveseļošanās fāzē tur veidojas jauni audi, ko bieži diagnosticē kā metastāzes.
Par ko liecina: Sajūta: "Esmu pilnībā salauzts/nederīgs kā cilvēks vai vīrietis/sieviete."
Nieres (parenhīma): Eksistenciālais šoks
Konflikts: Sajūta, ka esi "izmests krastā" vai pilnīgi vientuļš (bēgļa/pamestības konflikts).
Būtība: Nieres regulē šķidrumu. Ja cilvēks jūtas pamests viens pats slimnīcā, izolēts no tuviniekiem vai zaudējis visus savus orientierus, nieres sāk aizturēt ūdeni.
Par ko liecina: Bailes palikt bez atbalsta un pilnīga izolētības sajūta.
Dzimtas pieredze un "Gadskārtas sindroms"
Mēs neesam izolēti – mēs nesam sevī savas dzimtas stāstus. Kari, izsūtīšanas un smagi zaudējumi iepriekšējās paaudzēs var atstāt emocionālu nospiedumu. Ja dzimtā onkoloģija ir bijusi, pēcnācējos var veidoties neapzinātas, ilgstošas bailes, kas rada hronisku spriedzi. Interesants fenomens ir "gadskārtas sindroms", kad slimība parādās vecumā, kurā kādam no priekštečiem notika liela krīze. Izstrādājot šos dzimtas konfliktus un mainot savu attieksmi, mēs noņemam šo vēsturisko spriedzi no sava ķermeņa.
"Praksē bieži novērojams, ka dzimtas pieredze (piemēram, mammas vai vecmāmiņas slimība) nākamajās paaudzēs var radīt spēcīgu neapzinātu trauksmi: 'vai arī ar mani tā notiks?'. Diemžēl ilgstošas bailes un gaidas uz sliktāko scenāriju rada hronisku iekšējo spriedzi. Šāds nemitīgs stresa stāvoklis novājina organisma aizsargspējas, padarot to uzņēmīgāku pret saslimšanām. Tāpēc ir būtiski strādāt ne tikai ar fizisko veselību, bet arī ar savu attieksmi un domām – tās mainot, mēs noņemam šo 'iedzimto' spriedzi un palīdzam ķermenim atgūt līdzsvaru."
Ilgstošas gaidas uz slimību (neapzinātas), var kļūt par palaidējmehānismu fiziskām kaitēm. Strādājot ar psihosomatiku, mēs mācāmies atdalīt savu likteni no dzimtas traumām, tādējādi samazinot iekšējo spriedzi un radot telpu atveseļošanai.
Svarīgi saprast – ka katrs orgāns saistīts ar savu emocionālo konfliktu, tāpēc katram cilvēkam slimības gaita ir individuāla un tikai ar fizisku ārstēšanu ne vienmēr pietiek.
Operācijas un medicīniskā palīdzība ir ļoti būtiska, taču, ja netiek risināti iekšējie cēloņi – emocionālie pārdzīvojumi un konflikti –, slimība var atkārtoties.
Strādājot ar šiem gadījumiem, ir svarīgi:
Atrast brīdi, kad "salūza" pašvērtējums: Kas notika pirms tam? Kurā brīdī cilvēks sajutās vājš vai bezspēcīgs?
Atjaunot drošības sajūtu par kustību: Saprast, ka pat ja fiziskā kustība ir ierobežota, cilvēka iekšējā vērtība nemainās.
Kāpēc Jāatrisina "Diagnozes šoks"?
Daudzas metastāzes (piemēram, plaušās) rodas no nāves bailēm pēc tam, kad ārsts ir pateicis diagnozi. Cilvēkam burtiski "aizsit elpu".
Tāpēc ir svarīgi-noņemt bailes no pašas diagnozes: Jo bailes no "metastāzēm" rada jaunus konfliktus (piemēram, plaušās vai aknās), tādējādi radot apburto loku
Rīcība: "Brīdī, kad uzzināta diagnoze, vissvarīgākais ir dot sev atļauju – izrunāties, izkliegties un pieņemt, ka diagnoze nav spriedums. Ir būtiski mazināt situācijas dramatismu, lai ieraudzītu ceļu uz priekšu. Ja šis posms ir palaists garām un šoks ir "iesprūdis" Tevī, es palīdzēšu to atbrīvot.
Vecajam dramatismam un saspringumam nav jāpaliek Tavā iekšienē – mēs to noņemsim kopā."
Ja darbs notiek kompleksi – paralēli medicīnai, arī ar psihosomatiku –, rezultāti visbiežāk ir pārsteidzoši labi, un organisms spēj atgriezties līdzsvarā un veselībā.
Mērķis nav aizstāt medicīnu, bet papildināt to, strādājot ar cēloni, ne tikai sekām. Tas palīdz radīt labvēlīgu augsni noturīgai remisijai un pilnvērtīgai veselības atjaunošanai.
Atcerieties, ka medicīna strādā ar sekām (audzēju šūnām), bet darbs ar psihosomatiku palīdz atrast cēloni un "izslēgt" signālu, kas liek šīm šūnām nekontrolēti vairoties.




